Astral.lv, apzinātie sapņi, meditācija, ekstrasensorika, ezotērika.

Komentāri 0   Raksta skatījumi 1887  
5 0

Gleznotājs un Visums




Gleznotājs Aldis Dobenbergs jau 2 gadus pastiprināti interesējas par Visumu: pēta to caur teleskopu, fotogrāfē un glezno. Sācies tas pēc tam, kad negaisa laikā, viņu ķēris zibens. Kā pats atzīst, «shēmas saslēdzās tā, ka pēkšņi radās vēlme pētīt zvaigznes». Janvārī «Arsenālā» varēja skatīt izstādi «Saules sistēmas perspektīva». kurā bija izvietoti arī viņa, šim tematam veltīti darbi.

Mākslinieks jau kopš 1984. gada dzīvo Koknesē - savas vecmāmiņas mājā, ko tagad beidzot izdevies atgūt savā īpašumā. Namā, kura likteņa stāsts ir raibs, kā visai Dobenbergu dzimtai. Gleznotājs tur dzīvo viens, jo nekas neesot labāks par vientulību - tikai tā var radoši strādāt un nodoties savam vaļaspriekam - Visuma pētīšanai.






Pagalmā skatiens uzreiz aizķeras pie divām savdabīgām celtnēm. Tās, izrādās, ir paša būvētas observatorijas.
Mazākā no tām, kas mazliet atgādina raķetes maketu, gan vairs netiek lietota zvaigžņu vērošanai, jo teleskopa tur vairs nav. Taču nojaukt arī negriboties, jo to ļoti iemīļojuši skolēni, kas nāk pie Dobenberga mācīties gleznot. Ieraušas tajā un griežas kā karuselī, jo būve ar sviras palīdzību bīdāma uz visām pusēm. «Sākumā pietika ar izmēros pieticīgāku celtni, jo pirmais teleskops bija mazāks. bet tad iegribējās redzēt vairāk, tapēc iegādājos lielāku agregātu. Nu un tad vajadzēja celt ko prāvāku. Ar viena latgalieša meistara atbalstu no koka konstrukcijām triju mēnešu laikā tapa otra ēka,» stāsta Aldis Dobenbergs, mudinādams mūs ar fotogrāfu rausties augšā pa kāpnēm un aplūkot viņa saimniecību pašu acīm: gan kā var pavērt lūkas, gan kā grozīt karkasu. 
To veidot bijis visai pinķerīgi, jo vajadzēja panākt, lai pamats nekustas. Taču kopdarbs iznācis labs, turklāt kokam ir savi plusi: telpa vasarā labāk ventilējas un nepārkarst, kas ir svarīgi jūtīgajam instrumentam. Mākslinieks demostrē arī, kā uzstellēt gudro iekārtu uz vajadzīgo planētu vai zvaigzni (Tā vadās pēc polārzvaigznes). Sākotnēji gan šķitis: viss, ar to galā viņš netiks - tik daudz pogu, elektronikas! Nepavisam ne tā, kā iepriekšējam teleskopam, kuru vairāk vajadzējis ar rokām grozīt. Apskaities un aizvedis uz interneta veikalu, lai nopārdod to verķi kādam gribētājam. Taču tad reiz aizbraucis uz Rīgu, paskatijies - aparāts vēl stāv, uznākusi nostaļģija, un paņēmis to atpakaļ. Galu galā palēnām ticis ar to skaidrībā, un nu tas kalpojot labi. «Re, gribi atrast Merkuru - piespied šito pogu, parādās koordinātas, nospied pogu «Skatīt», un instruments atbild, ka planēta ir «zem horizonta», tātad nav apskatāma», skaidro mākslinieks. Lai vērotu debesjumu, tam jābūt skaidram. Diemžēl todien, kad ciemojamies pie gleznotāja, laiks bija apmācies, tapēc neko vairāk kā mākoņu vālus nebija iespējams ieraudzīt. Vēlams arī, lai laiks būtu silts, jo aukstumā, gribi vai negribi, nāksies vien meklēt mājas silto mūrīti. Taču, tā kā vēlme redzēt tikai šajā laika periodā vērojamus spīdekļus ir gana liela, jāpiecieš arī sala kniebieni. Dažkārt aizrāvies, ir nepamanījis, ka kājas pārvērtušās par ledus gabaliem, atzīst Aldis Dobenbergs. Gleznotājs pasmīn, ka gan viņa aktivitātes, gan abas jaunbūves ļoti saistījušas koknesiešu un iebraucēju interesi. Reiz pat atnācis vietējais policists, lai noskaidrotu, kādu uzparikti Dobenbergs tur slēpjot. «Nu jā, laikam domāja, ka tur esmu kādu šaujamo uzrīkojis un pavērsis pret austrumiem. Es arī ziņkārīgajiem, kas te snaikstās pie sētas, visu ko stāstu - gan ka man tur ierīkots džakuzi, gan ka rapšu eļļas spiestuve,» ironizē mākslinieks, paraustot plecus par citu neizpratni. Dažs jau uzskatot, ka viņš pēc zibens spēriena nav īsti pie pilna prāta - ko tad no tāda var gribēt!


Zibens atnestas atklāsmes


Kā tas noticis? Vienkārši negaisa laikā sēdējis pie datora, kad saņēmis pamatīgu elektrības lādiņu. Tā, ka vienubrīd tumš gar acīm nogriezies. Labi, ka dzīvs palicis. Pēc tam arī viss sācies. Pēkšņi sapņi kļuvuši ļoti krāsaini un viedi, pat tādas kā pusnomoda vīzijas apciemojot (visus savus tuvos cilvēkus pēc nāves redzējis atnākam skaidrāk par skaidru - tā, ka skudriņas pa kauliem skrējušas), radusies arī nopietna interese par astronomiju. Pirms tam par to galvu nav lauzijis, arī gleznās šim tematam nav pieskāries. Tad arī sapratis, ka vairs negrib strādāt skolā par pedagogu (Pēc profesijas Aldis Dobenbergs ir sporta un mākslas pedagogs - savulaik beidzis Fizkultūras institūtu un arī Mākslas akadēmiju), bet mācekļus kā vecos laikos skolot mājās: tad var dot padomus gan mākslai, gan dzīvei. Arī pašam tad vairāk laika paliek radošām izpausmēm un debesu vērošanai«Tā ir sava veida meditācija - kad izej vasaras vakarā laukā, skaties un dzirdi, kā siskpārņi šņacinās apkārt. Uzkāp augšā savā observatorijā, atbīdi vaļā jumtu un vēro. Laiks un telpa pazūd - cik tas ir interesanti! It kā jau varētu to visu paskatīties televīzijā vai arī fotogrāfijās, tomēr tas nav tas - te ir kaut kāda klātbūtnes sajūta,» atklāj gleznotājs. Redzēto nereti piefiksējot fotogrāfijās - tās īpašā programmā apstrādājot, top fakcinējošas bildes (vairāki mākslinieka darbi skatāmi viņa profilā «draugiem.lv»). Planētas gan jābildē gabaliņu pa gabalam un tad visu jāsaliek kopā, lai izveidotos viss objekts.

Runājot par sapņiem, tajos sniegtā informācija ne vienmēr esot saprotama. «Reiz vairākas naktis pēc kārtas man skaļi tika atkārtots skaitlis 51. Beidzot sāku meklēt un atradu Galaktiku M51. Tāds skaists virpulis - savijies kā gliemezis. Tiklīdz to uzgleznoju, tā arī balss mitējās. Citkārt sniegtās ziņas ir konkrētas, piemēram, nesen sapnī kāds man vairākkārt pacietīgi skaidroja, kā celtas Ēģiptes piramīdas: tie bluķi neesot nekur vesti, ne vilkti - šīs celtnes vienkārši uz vietas atlietas no masas,» par neparastajām nakts vēstīm stāsta Aldis Dobenbergs. Patiesībā jau tādas atklāsmes neesot nekas unikāls - tā nereti pat izdarīti nozīmīgi zinātniski atklājumi.. Pareizs arī esot latviešu teiciens - rīts gudrāks par vakaru. Atceroties, kā savulaik ar tēvu mūrējuši krāsni un nekā nevarējuši izdomāt, kā pareizāk sataisīt. Galu galā atmetis ar roku un gājis gulēt - no rīta atmodies, un viss bijis skaidrs. «Mūsos iekšā jau ir visas atbildes, vajag tikai prast tās atrast. Es tā arī cenšos dzīvot - meklēt pastāvīgi, tapēc neaizraujos ne ar lasīšanu, ne izstāžu apmeklēšanu: lai tās nenojauktu manu ceļu,» savu pārliecību pauž gleznotājs. uzsverot, ka aizraušanās ar astronomiju arī ir savdabīgs veids, kā pētīt pasauli un pašam sevi. To visu gan pilnībā atminēt nav iespējams. Vieni sakot: vienas dzīves laikā vari sakrāt kādas bagāžas daļu, lai pēc tam ar to aizietu smalkākās sfērās un pēc tam nāktu atpakaļ. Un tā neskaitāmas reizes. Citi teic: no putekļiem tu nāc, tur arī aizej. Kā īsti ir - varot tikai minēt. Arī viņam esot sava versija, bet tā esot tikai viņa dziļa intīma būšana. Tabu lietas, ka citiem nav jāzina. Reizēm gan ar dēlu ko parunājot, jo viņam esot pavisam cita pieredze. Kopumā vairāk sliecoties uz to, ka šī pasaule nav izzināma: «Jo vairāk to visu vēroju, jo vairāk rodas pārliecība, karedzam un zinam tikai niecīgu daļu no kopējās bildes. Arī zinātne ir pieskārusies tikai virsējai kārtiņai, bet lielākā aisberga daļa joprojām ir zem ūdens. Daudz arī ir maldu, vispārēju pieņēmumu, dogmu, kas ir tālas no patiesības. Arī attiecībā uz kosmosu.» Viņam esot radies daudz jautājumu, kaut vai pētot pašu mūsu tuvāko spīdekli Mēnesi. Ne reizi vien uz tā esot redzējis dīvainus kustīgus objektus. Kas tie ir? Un vai Zemes pavadonis ir mākslīgi vai dabiski radīts objekts? Ja tas ir dabisks, tad - kapēc uz tā nav metru bieza putekļu kārta? kādai tur tai vajadzēja būt? Kapēc amerikāņi apturēja pētniecības programmu? Esot bijuši arī citi neizskaidrojami piedzīvojumi: reiz, atverot observatorijas durtiņas un ielūkojoties teleskopā, ieraudziju zvaigznītes, kas riņķojušas pa apli un pēc kāda brīža pazudušas (tādas piefiksējuši arī astronomijas profesionāļi). Vai arī pēkšņi, veroties debesīs virs teleskopa acs aizpeldējis tāds kā atoma režģis. 


Filozofija un sevis harmonizēšana

«Savu redzējumu, šaubas, meklējumus es izlieku uz audekla.Reāli jau tu uzgleznot to debesīs redzēto nevari, tikai izlaist caur savām izjūtām - pievienojot savu filozofiju,» Aldis Dobenbergs teic vedinot uz savu darbnīcu mājas otrajā stāvā un norādot, ka kopumā par kosmosa tēmu tapis aptuveni 300 bilžu. Lielākā daļa darbu salikta bēniņos. Vai pārcilājot? Principā - nē. Tas esot kā Imantam Ziedonim, kurš teicis, ka viņam uzrakstīts dzejolis esot kā mironis. Arī viņam - kad bilde gatava, un izjūtas izrakstījušās, tā vairs neinteresē. Varot teikt tā - gleznošana ir kā zāles, kā ārstniecība, sevis harmonizēšana. Aplūkojot darbnīcā esošo krājumu, ka tur nav tikai tīri Visuma skati, uz tā fona savijušies arī dzīvnieku un cilvēku tēli. tas tāpēc, ka viss dzīvais ir saistīts kopā, nekas nepastāv atsevišķi, skaidro mākslinieks, rādīdams daļu no jaunākajām bildēm. «Trauslums». Tajā redzama vardīte, kas sūta mums ziņu: vajag tikai nedaudz, lai no dzīvas radības paliktu pāri tikai pelnu kaudzīte. «Gravitācija» rāda cilvēku attiecības: cik spēcīga ir saikne, kas pievelk kopā divus patiesi tuvus cilvēkus. Nav svarīgi, vai viņi dzīvos tuvu vai tālu - nekas viņus nevarēs atraut vienu no otra. «Taureņi» - divas dvēseles, aizejot no šīs pasaules, paliek kopā arī smalkajā pasaulē. «No sevis neizbēgsi»  - no melnā kosmosa cauruma izlido izplūkāts melns putns. «Tādi, kādi mēs esam - ar visiem saviem dēmoniem. Nevaram ne paši, ne citi var mūs izmainīt,» nopūšas gleznotājs. Un kas šī par savādu gleznu: galaktika ar melno caurumu vidū? Tajā akcentēts materiālās pasaules nicīgums - no putekļiem ceļamies, putekļos viss aiziet, komentē Aldis Dobenbergs, piebildams, ka viens no paziņām pasēdējis pie tās un teicis, ka tā ir laba meditācijai un iziešanai astrālajā pasaulē.


Reizēm jau uztaisot arī ko jancīgāku, lai citiem ir ko galvu palauzīt. Piemēram, «Audi planēta» - šīs markas mašīnas disks bija pieripojis pie žoga, tapēc nolēmis, kapēc ne? Jāieliek tas bildē. 

Draugi jau esot smējuši, vai tad nu sekošot arī 
Draugi jau esot smējuši, vai tad nu sekošot arī «Wolkswagen» un «BMW» planētas? bet fakts ir - kosmosā viss izvietjas apļos. Arī uz Zemes daudz kas aug apļveida formā. «Zvans no Visuma» - tajā izmantots vecs telefons. Pamatdoma- varbūt tomēr kādreiz spēsim sazināties ar citiem Visuma iemītniekiem. Vēl, lūk, glezna «Lieldienu planēta». Pavasari sagaidot nodzinis matus uz nulli, salicis tos aplī un pielīmējis pie audekla. Būšot ko pētniekiem pēc tam brīnīties - kas tas tāds? tagad jau tādu mākslu Rīgā atplestām rokām sagaidot. «Ja aizej ar kādu kluso dabu vai tradicionālu glezniņu, tas izstādes veidotājus nepriecē, jo publiku taagd grūti ar ko pārsteigt - visi ir pārsātinājušies. Arī «Arsenālā» uz izstādi mani lūdz aiznest video uzņemtās galaktikas, jo tādas tur nevienam nebūšot. Bet bildes- kur tas interesēšot?»
 Vēl klāt pielicis austiņās klausāmo Mēness mūziku. Kā tā tapusi? Vienkārši ierakstijis apkārtnes skaņas ar vilcienu un kaimiņa zāģu skaņām, un tās skanējušas tik drūmi un monotomi, ka labi papildinājušas viņa uzņemto materiālu. Vaicāts par personālizstādi, mākslinieks atmet ar roku - varētu jau taisīt, jo darbu ir gana, bet viņam to nemaz nekārojoties. Kāpēc? tā esot milzīga ķēpa un nervu bendēšana - mākslai tad laika tik pat kā neatliekot. Gandarījums? To dod gleznošanas process, bet no izstādes - tik pat kā nekāds. Jo gadās, ka izstāžu organizētāji sabojājot, vai pat pazaudējot darbus. Nu tāds tas laiks - paviršs un bezatbildīgs. Viņam kā ļoti punktīgam un godprātīgam to esot grūti pārdzīvot un pieņemt.



Avots: Praktiskā astroloģija februāra numurs 2015.





 





    Jums ir jāautorizējas, lai komentētu!

    © Astral.lv 2012-2015 | Seko mums: